Jautājumi un atbildes



PELARGONIJAS vienmēr ierindā




Pelargonija ir īsta jauno laiku puķe – prot pielāgoties dažādām prasībām, izsekot visām modes tendencēm. Tā var būt gan liela un salta, gan pavisam maza vai pat nokarena, tā raisa gan dažnedažādu krāsu ziedus, gan lapas. Turklāt pelargonija vienlīdz skaisti zied telpās un dārzā.





Vienkrāsaino un daudzkrāsaino klajo līdz pildīto ziedu, zaļo līdz zaļraibo dažādi roboto, šķelto, krokoto, gludo un pūkaino, plāno līdz sukulento lapu īpašnieces pelargonijas dzimtene ir Dienvidāfrika – ap Labās Cerības ragu. Savvaļā uzskaitīts aptuveni 250 sugu. Pie mums telpās un ārā – balkonkastēs, dobēs u.c. – tiek audzētas šķirņu un hibrīdās pelargonijas; sugu ir diezgan maz. Pasaulē nav iespējams saskaitīt visas pelargoniju šķirnes, hibrīdus – to ir vairāki tūkstoši.


Viskrāšņāk pelargonijas zied no maija līdz oktobrim. Taču, ka pelargonijām arī citos mēnešos tiek nodrošināti optimāli apstākļi, tās arī šajā laikā ziedēs un augs bez problēmām.


VISLIELĀKIE ZIEDI


Lielziedu pelargonijas (Pelargonium grandiflorum hybr.) ir mazāk pazīstamas. To salīdzinoši lielie ziedi ir vai nu klaji, vai puspildīti. Augs veido spēcīgu krūmu, tas var izaugt vairāk nekā metru augsts. Lietojot retardantus (auguma regulatorus), iegūst zemus, nelielus, kompaktus, bagātīgi ziedošus augus. Šādas pelargonijas audzēt ir izdevīgāk – tās neaizņem daudz vietas, augus vieglāk pārvadāt, mazāka iespēja nolauzt, vieglāk iesaiņot utt. Lielziedu pelargonijām ziedi ir sarkani, rozā, balti, plankumaini ar tumšu vidu.


LAPAS AR ZĪMĒJUMU


Joslu jeb zonālajām pelargonijām (P.zonale hybr.) uz lapām raksturīgs brūns zīmējums. Augs veido stingru, aptuvini 30-40cm augstu krūmu. Ziedi sakārtoti čemuros, tie ir klaji vai pildīti, balti, rozā, sarkani – dažnedažādos toņos.


Ļoti, ļoti mazu grupiņu veido un joslu jeb zonālajām pelargonijām pieder arī vēl neiepazītās miniatūrpelargonijas, kuru šķirnes neizaug lielākas par 10-15cm.


NOKARENI DZINUMI, BAGĀTĪGAS KRĀSAS


Nokarenajām, efejlapu jeb vairoglapu pelargonijām (P. Peltatum hybr.) ir nokareni, bagātīgi, lapoti dzinumi ar spīdīgām, gaļīgām lapām, kuras ir ar vai bez apmatojuma. Ziedi ir visās iespējamās krāsās, izņemot dzeltenu un zilu. Zaru garums var sasniegt 1.50m un pat vairāk. Garo dzinumu – zaru – pelargonijas dēvē par kaskāžu pelargonijām, taču ir arī tādas nokarenās pelargonijas, kuras izaug tikai 40-50cm garas.

Lai neizplatītos slimības un augs izskatītos labi, nodzeltējušās lapas regulāri izlauž. Īpaši svarīgi ir saglabāt glītas toverī augošās pelargonijas.


Pelargonijas
+ koši ziedi, bagātīga krāsu gamma
+ dažādu formu un krāsu lapas
+ šķirnēm atšķirīgs augums
+ viegli pavairot
+ aug gan telpā, gan ārā
-var nepatikt specifiskā smarža
-bojā lietus un vējš
-ziemā izstīdzē


DAŽĀDI AROMĀTI


Smaržīgo lapu pelargonijas audzē sugu, starpsugu hibrīdu un šķirņu veidā. Ziedi šīm pelargonijām ir necili, diezgan sīki, bet krāsaini, taču to galvenais trumpis ir lapu smarža. Citronu aromāts piemīt Pelargonium crispum; priežu - P. Papilionaceum; rožu - P. Capitatum; piparu - P. ‘Royal Oak’; piparmētru - P. Tomentosum. Šīs pelargonijas parasti aug kā krūmiņi, bet var izaudzēt arī kokveida smaržīgo lapu pelargoniju. Šīm pelargonijām lapas klātas ar ļoti daudziem sīkiem dziedzermatiņiem, kas izdala aromātu.


KOŠAS LAPAS


Raiblapu pelargonijas lapas parasti ir trīskrāsainas. Ģenētiski to skaidro ar hlorofila defektiem. Šīm pelargonijām ir nelieli dažādu krāsu ziedi. Tā kā lapu krāšņums aizēno ziedus, lai vairāk izcelti lapu krāsainību, ziedus ieteicams vispār izkniebt. Raiblapu pelargonijas ir nelieli krūmiņi, aptuveni 30cm augsti.


SĪKS AUGUMS


Sukulentās pelargonijasir mazas, aug gan kā krūmi, gan kā nokarenas formas. Neziedošu augu pirmajā mirklī ir pat grūti atšķirt no Senecio vai Crassula ģints augiem. Sukulentās pelargonijas vēl ir visai maz pazīstamas. Tās jākopj tāpat kā sukulenti – vajag daudz gaismas, maz mitruma un mēslojuma, nepieciešama vienmērīga temperatūra, barības vielu ziņā pieticīga augsne. Nereti sukulentās pelargonijas izmanto kā bonsai augus.


KĀ KOPT UN AUDZĒT


Visām pelargonijām, izņemot sukulentās, nepieciešams gaisa un ūdens caurlaidīgs, barības vielām bagāts substrāts ar viegli skābu jeb neitrālu augsnes reakciju.


Augiem nav izteikta miera perioda, taču tie ziedēs krāšņi un bagātīgi, ja kādu laiku atpūtīsies – vēsumā, daļēji sausumā, bez mēslojuma, bet gaismā.


IEVĒRO!Pelargonijas lieliski var audzēt dārzā – gan dobēs, gan toveros. Taču pelargoniju ziedi, īpaši pildītie, ir jāsargā no ilgstoša lietus, kas tos sapluinī, saķepina – tie neatveras, sapūst (puve izplatās uz citiem ziediem , ja tos laikus nenovāc). Piemērotākās āra apstākļiem ir sīkziedu pelargonijas, izturīgāki ir sarkanas krāsas ziedi. Daļu dārzā augošo pelargoniju var audzēt kā vasaras puķes, daļu saglabāt kā mātesaugu, no kura ņemt spraudņus pavasarī.


Pelargonijas vislabāk aug un, galvenais, zied gaišā un saulainā vietā, īpaši krāsainās lapu formas. Pirmajos pavasara saules staros augus pasargā, noēno, lai neapdegtu lapas. Intensīvās augšanas laikā – no agra pavasara līdz vēlam rudenim – pelargonijas bagātīgi laista un mēslo. Augu saknēm pat viskarstākajās vasaras dienās nav ieteicams ilgstoši atrasties mitrumā. Īpaši bīstama ūdens pārbagātība ir vēsās dienās un miera periodā.


Ja ziemā pelargonijām var nodrošināt labu apgaismojumu, ap 15 grādu temperatūru (pēc Celsija), svaigu gaisu, tad augi ziedēs arī šajā laikā.


Lai saglabātu šķirnes un hibrīda īpašības, pelargonijas pavairo ar lapainiem galotnes un stumbra spraudeņiem. Pavairošanu var apvienot ar augu apgriešanu pirms vai pēc ziemas. Labākais laiks pavairošanai ir pavasaris, taču spraust var visu gadu. No spraušanas brīža līdz ziedēšanai paiet aptuveni 5-7 mēneši.

Jo lielāki un gaišāki pelargonijas ziedi, jo neglītāk tie izskatās noziedējuši. Ziedkopa atkal izskatīsies labi, ja vecos ziedus no vidus izraus.


Pelargoniju sēklas galvenokārt izmanto jaunu šķirņu un hibrīdu radīšanai.


Arī pelargonijas apdraud kaitēkļi. Nepiemērotos audzēšanas apstākļos var savairoties tīklērces, baltblusiņas, laputis, tripši, bruņutis.


Tekstā izmantoti materiāli no žurnāla Dārza Pasaule (11/2004)