Katalogs: DĀRZS: PAVASARA SĪPOLPUĶES : Rackbоx:



Anemones RB de Caen mix 7/8 250gb 25cm

Šīs puķes ziedus raisa, tikai pūšot dabas lielo pārmaiņu vējiem. Vienas, vēl tik tikko pacēlušās virs zemes, cīnās ar pavasara brāzmām un jau priecīgi ziņo par dabas atmodu. Citas to māsas krāj spēkus visu cauru vasaru, lai saplauktu ziedos par spīti jau rudeni vēstošajiem vējiem. Un ir tikai vienas – vainaganemones, kas it kā ignorē visu īslaicīgo un pārejošo. Tās arvien lepni un pašapzinīgi ceļ savus košumkošos ziedlapu kroņus, jo ir vienīgās, visskaistākās, vismīlētākās...


Anemoņu nosaukums radies no grieķu vārda anemos - vējš, jo senos laikos tika uzskatīts, ka anemoņu ziedi atveras, tikai pūšot vējam, un tāpēc tās labprātāk aug vējainās vietās. Kā vēja meitas šos augus savos rakstos pirmo reizi pieminējis sengrieķu dabas pētnieks Teofrasts, un tā šis apzīmējums kļuvis arī par visas ģints zinātnisko nosaukumu. Mēs vietējos šīs ģints augus gan dēvējam par vizbuļiem, un anemones mums ir tikai ievestie krāšņumaugi.


Anemoņu ģints augi – kopumā ir ap simts dažādu sugu daudzgadīgo lakstaugu – izplatīti galvenokārt ziemeļu puslodes mērenā klimata joslā. Tie aug gan mežos un pļavās, gan kalnainos apvidos, un bieži vien veido lielas, vietējai ainavai raksturīgas audzes. Piemēram, mūsu balto (Anemone nemorosa) un dzelteno (A.ranunculoides) vizbuļu klājienus mežmalu ielokos.


PLAŠIE RADURAKSTI


Pēc botāniskā iedalījuma anemones pieder visai plašajai gundegu dzimtai (Ranunculaceae). Tajā apkopots ap 2000 sugu augu no vairāk nekā 45 ģintīm. Šī dzimta ir interesanta ne tikai ar milzīgo augu daudzveidību. Tajā var atrast arī visdažādākos augu evolucionāros virzienus un ziedu attīstības pakāpes, tāpēc šī dzimta ir populāra gan mācību, gan teorētisko pētījumu jomā.


Lai gan kopumā saimnieciski noderīgo augu skaits gundegu dzimtā ir visai niecīgs, tomēr dekoratīvajā dārzkopībā un puķkopībā izmantoto šīs dzimtas krāšņumaugu un cilvēku radīto šķirņu ir visai daudz:
• daudzgadīgie: kurpītes (Aconitum), pavasara adoniss (Adonis vernalis), vizbuļi un anemones (Anemone), ozolītes (Aquilegia), purenes (Caltha), sudrabsveces (Cimicifuga), mežvīteņi (Clematis), delfīnijas (Delphinium), erantes (Eranthis), ziemziedes (Helleborus), vizbulītes (Hepatica), peonijas (Paeonia), silpurenes (Pulsatilla), saulkrēsliņi (Thalictrum), saulpurenes (Trollius);
• viengadīgie: vasaras adoniss (Adonis aestivalis), vasaras delfīnijas jeb zilauši (Delphinium consolida), nigellas (Nigella).


Arī no visām pasaulē apzinātajām anemonēm puķkopībai piemērotas izrādījušās tikai nedaudzas. Neņemot vērā citas īpašības, šīs sugas, to šķirnes un dārza formas pēc ziedēšanas laika iedalāmas divās atšķirīgās grupās – pavasara un rudens anemones.


PAVASARA ANEMONES


Dažas no šīm sugām uzzied jau agri pavasarī, citas – pašā vasaras sākumā. Tām raksturīgs neliels augums, staraini šķeltas lapas un dažāda veida sakneņi. Ziedi kausveida, vienkārši vai pildīti (šķirnēm). Kā šai grupai piederošus krāšņumaugus var minēt:
• balto vizbuļu (A.nemerosa) šķirnes, kuru ir ap 80;
• dzelteno vizbuļu (A. ranunculoides) pildīto ziedu šķirnes;
• Apenīnu anemoni (A. apennina) ar ziliem, baltiem vai sārtiem ziediem, kas atgādina mūsu savvaļas vizbuļus, tikai to ziedlapiņas ir šaurākas un to ir vairāk;
• jaukās anemones (A.blanda) šķirnes, kurām ir nedaudz lielāki ziedi nekā Apenīnu anemonei;
• meža vizbuli (A.sylvestris), kuru pie mums dēvē arī par Daugavas vizbuli, un tā pildīto ziedu šķirni ‘Elise Fellmann’.


RUDENS ANEMONES


Šī tipa anemones zied no augusta līdz pat oktobra sākumam un līdzīgi citām ziemcietēm veido cerus ar spēcīgi sazarotiem liela auguma dzinumiem. Ziedi balti vai gaiši sārtos toņos, vienkārši vai puspildīti. Diemžēl ne visas rudens anemones pie mums ir pietiekami salcietīgas. Rudens pusē ziedēs:
• vīnlapu anemone (Anemone vitifolia), 50-100cm augsta ar 5-8cm lieliem baltiem ziediem skrajās skarās;
• tūbainā anemone (A.tomentosa), kas diezgan līdzīga iepriekšējai sugai;
• Japānas anemone un tās hibrīdi (A.japonicum, syn. A. Hubrida) ,kurām ir skaisti, lieli ziedi un daudz šķirņu, taču tās ne vienmēr izdodas pārziemināt.


VAINAGANEMONES


Vainaganemonēm (A.coronaria) mūsu ziemas ir par aukstām un audzēšana tāpēc sarežģītāka. Tomēr tās aizvien ir ļoti populāras. To daudzkrāsainie un it kā mirdzošie ziedi lieliski izskatās gan dārzā, gan ziedu kārtojumos, izpelnās atzinību ziedu izstādēs. Anemoņu zīdainās vainaglapas ir tīrās, dzidrās krāsās – no spilgti sarkanas, purpurvioletas un tumši zilas līdz tīri baltajai. Tumšās putekšņlapas zieda centrā rada krāsu kontrastu. Palielie ziedi nedaudz atgādina Austrumu magones, un bieži vien tās tiek sauktas par magoņu anemonēm.


Atšķirīgas no pērējām anemonēm ir arī to augšanas prasības un iespējas, jo augi attīstās no sazarotiem bumbuļveida pazemes sakneņiem, kuri sausā veidā dzīvotspēju saglabā pat trīs gadus. Dabā vainaganemones aug pie Vidusjūras un Malaizijā, kur tās nozied agri pavasarī, un, līdzko uznāk karstums un sausums, beidz veģetāciju un ieiet miera periodā. Audzētas no bumbuļiem mūsu klimata zonā, vainaganemones sāk ziedēt maijā – jūnijā un turpina ziedēt, kamēr vien ir pietiekoši vēss un mitrs laiks. Parasti vasaras karstumā lapas sāk dzeltēt un atmirst, un tas ir laiks, kad bumbuļus var izrakt un žāvēt uzglabāšanai. Ja to neizdara, rudenī veģetācija sākas no jauna, taču rudenī ziedošie augi, pat ļoti labi piesegti, pie mums izziemo reti.


Visu šo īpatnību dēļ vainaganemones dārzos audzē retāk nekā siltumnīcās griezto ziedu ieguvei. Anemoņu priekšrocība – tās var no bumbuļiem uzziedināt dažādos laikos, it īpaši ziemas mēnešos. Tā jau pagājušā gadsimta sākumā Eiropas ziemeļvalstīs uz Ziemassvētkiem varēja iegādāties Francijā un Itālijā izaudzētos tā saukto romiešu anemoņu ziedus.


Arī dārzā vai kādos stādījumos (košumdobēs, logu kastēs, balkonos, terasēs u.tml.) vainaganemones visretāk audzēt no bumbuļiem. Lai sausie bumbuļi sāktu ātrāk dīgt, pirms stādīšanas tie kādu diennakti vai ilgāk jāuzbriedina remdenā ūdenī. Pērkot bumbuļus un novērtējot to kvalitāti, jāievēro:
• jo ilgāk tie saglabāti (noliktavās un veikalos), jo mazāka iespēja, ka tie būs dzīvotspējīgāki;
• jo vecāki un lielāki bumbuļi, jo tie mazāk zied.


VAINAGANEMOŅU SĒŠANA UN AUDZĒŠANA


Vainaganemones pavairo galvenokārt ar sēklām. Veģetatīvo bumbuļu dalīšanu, atlaužot sāndzinumus, izmanto reti (tikai pavairojot ļoti izcilus eksemplārus), jo šī metode nav īpaši rezultatīva. Dabā pūkainās sēklas izplata vējš, tāpēc vācot jāuzmanās, lai sēklu pogaļas neizirst. Iesaka sēt tikko vāktas sēklas, kaut gan ir pieredze, ka dīgst arī 2-3 gadus vecas sēklas.


Lai anemones paspētu bagātīgi uzziedēt jau pirmajā gadā, tās jāsēj ļoti agri – februārī vai pat janvārī, jo līdz ziedēšanai paiet aptuveni 18 nedēļas. Vēlāk sēj, ja grib sagatavot viengadīgu stādmateriālu. Sēklas dīgst ilgi – pat divas trīs nedēļas, un atšķirībā no citām puķēm vaianganemonēm ir zemāka dīgšanas temperatūra – ap 15-17 grādu pēc Celsija. Tā kā dīgstiem ir smalkas matveida saknes, tos jācenšas izpiķēt pēc iespējas agrāk, izmantojot vieglu, smilšainu substrātu. Iepriekš norūdītos dēstus (līdzīgi kā uzbriedinātos bumbuļus) laukā izstāda aprīlī, tikko augsne kaut nedaudz iesilusi. Jāraugās gan, lai zeme nebūtu pārāk slapja un saķepusi. Optimālais audzēšanas attālums ir 10-15cm, bumbuļu stādīšanas dziļums 4-5cm.


Šīm anemonēm būtu jāizvēlas silta, no vējiem pasargāta vieta atklātā saulē vai vieglā ēnā. Nepieciešama kaļķaina, trūdvielām bagāta, caurlaidīga augsne ar pH 6-8. Visā veģetācijas laikā augsne jāuztur mēreni mitra, tikai karstā laikā jau ziedoši augi būtu jālaista vairāk, kā arī jādod papildmēslojums, lai paildzinātu ziedēšanu. Blīvāku augsni vēlams regulāri irdināt.


Audzējot siltumnīcās uzziedināšanai, galvenais ir nodrošināt labvēlīgus augšanas apstākļus – pietiekošu apgaismojumu, labu vēdināšanu un samērā vēsu klimatu – dienā 15-20 grādus, naktī 8-10 grādus pēc Celsija.


Vainaganemones slimo samērā maz. Pārāk mitra un aukstā augsnē vai, gluži pretēji, pārāk siltos apstākļos dīgstošās sēklas var sapūt vai dēstiem piemesties dažādas sakņu puves. Sējumus bojā arī pelēkā puve, taču vēl lielāku kaitējumu tā nodara jau pieaugušiem augiem, kad pārmērīgi mitros apstākļos ziedi paliek raibi, bet vēlāk pūst arī lapas un ziedneši. To veicina sabiezināti stādījumi, nepareiza laistīšana un slikta vēdināšana.


Bīstamas anemonēm ir laputis, kas ne tikai sūc augu sulu, bet stādījumos var ievazāt dažādas vīrusu slimības. Vīrusi saglabājas sakneņos, tādejādi nākošajā sezonā slimie augi jau ir neizbēgams infekcijas avots.


POPULĀRĀKĀS ŠĶIRNES


Laika gaitā vainaganemonēm izveidotas vairākas hibrīdu un šķirņu grupas, taču arī patlaban populārākais ir iedalījums pēc ziedu pildījuma:
• De Caen grupā apvienotas šķirnes ar vienkāršiem ziediem;
• St.Brigid grupā apvienotas šķirnes ar pildītiem ziediem.


Bumbuļus vai sēklas pārsvarā var iegādāties tikai šiem šķirņu maisījumiem, un no kādreizējām šķirnēm apgrozībā saglabājušās vairs tikai nedaudzas: ‘Hollandia’- ziedi spilgti sarkani, vienkārši, ‘Lord Lieutenant’ – ziedi violetzili, pildīti, ‘Mr.Fokker’ – ziedi tumši zili, vienkārši, ‘Sylphide’ – ziedi violetsārti, vienkārši, ‘The Admiral’ – ziedi tumši zili, pildīti, ‘The Bride’ – ziedi balti, vienkārši, ‘The Governor’ – ziedi tumši sarkani, vienkārši.


Tekstā izmantoti materiāli no žurnāla Dārza Pasaule (12/2003)