Katalogs: DĀRZS: Sēklas: Kurzemes sēklas puķes:

Atraitnītes lielziedu Silverbride KS 0,1g

Atraitnītes ir pārākas par citām puķēm gan ar savu plašo krāsu gammu, gan izturību. Kaut arī mazulītes šķiet trauslas un lolojamas, lieli, koši ziedi un kompakts augums tām vislabāk padodas vēsumā. Lai arī vasarā varētu priecāties par atraitnītēm, izveidotas šķirnes karstummīles, kas skaisti zied arī siltā un pat karstā laikā.


Atraitnītes pieder vijolīšu dzimtai. Tajā ir aptuveni 400 veidu atraitnīšu, vēl vairāk to paveidu un neskaitāmas šķirnes. Vijolīšu dzimtas ģeogrāfija ir ārkārtīgi plaša. Tās aug gan mērenā klimata zonā, gan tropos, gan subtropos – gandrīz visā pasaulē. Neraugoties uz tik plašo augšanas areālu, tām vislabāk patīk saulainas, atklātas vai nedaudz noēnotas mēreni mitras vietas.


LIELZIEDU ATRAITNĪTES


Lielziedu atraitnītes (Viola wittrockiana) var audzēt gan kā viengadīgu, gan divgadīgu puķi, kas veido krūmveida augu, augstums 10-20cm. Atraitnītes labi zarojas, to lapas ir olveida vai ovālas, ar smailiem galiem.


Ziedu diametrs var būt no 5 līdz pat 10cm. Ziedi vienkrāsaini, ar sejiņām vai raibi. Ziedi ar sejiņām izskatās īpaši jauki. Katrs zieds zied 6-8 dienas.


Ja augus labi kopj un nav pārāk karsta vasara, atraitnītes var ziedēt no maija sākuma līdz septembrim, taču parasti pirms Jāņiem, kad krāšņāka ziedēšana beigusies, tās nomaina pret citām vasaras puķēm.


IEVĒRO! Lielziedu atraitnītes parasti pavairo ar sēklām. Sēklas saglabā dīgtspēju apmēram trīs gadus. Atraitnītes pavairojas arī ar pašizsēju – vietā, kur šīs puķes augušas iepriekšējā gadā, tās var parādīties arī nākamajā.


DIVGADĪGĀS ATRAITNĪTES


Audzējot tradicionāli kā divgadīgu kultūru, atraitnītes sēj no jūlija sākuma līdz jūlija beigām. Optimālā dīgšanas temperatūra 15-20 grādu pēc Celsija. Jāatceras, ka miera periods sēklām iestājas, ja temperatūra ir virs 25 grādiem pēc Celsija. Dīgšana ilgst 7-15 dienas.


Pēc četrām nedēļām izpiķē kastītēs vai arī podo 9cm diametra podiņos. Podiņus ar dēstiem iegremdē augsnē dobē ārā vai plēves siltumnīcā. Šāds paņēmiens neļauj ziemā izsalt saknēm un pasargā no pārmērīgas substrāta izžūšanas.


Ja ir silts un garš rudens, atraitnītes var uzziedēt arī sēšanas gada rudenī. Daudzās Eiropas valstīs tās tirgo arī rudens sezonā, bet pie mums galvenokārt agri pavasarī. Lai augi labi pārziemotu un ziemošanai uzkrāto enerģiju neiztērētu, noziedot jau rudenī, visi ziedi un lielākie ziedpumpuri jāizkniebj. Lai augi labi attīstītos un veiksmīgi pārziemotu, tos regulāri mēslo. Augstas mēslojuma devas ir īpaši nepieciešamas rudens beigās, audzējot ziedēšanai pavasarī.


Ja atraitnīšu stādus izstāda dobē paliekošā vietā jau rudenī un ziemā sniega sega ir bieza, nav daudz atkušņu, tās var arī nepiesegt. Ja ziema ir bez sniega, ir kailsals, labāk tās nedaudz piesegt ar kūdru.


VIENGADĪGĀS ATRAITNĪTES


Atraitnītes var audzēt arī kā viengadīgu kultūru siltumnīcā. Tad optimālais sējas laiks ir janvāra beigas, februāra sākums, iegūstot ziedošus augus aprīļa beigās, maija sākumā. Atraitnītes sēj kastītēs. Substrāta pH 5,5-5,8. Sējot sēklas viegli apber ar smiltīm vai vermikulītu un raugās, lai kastītē būtu pastāvīgs mitrums. Lai saglabātu mitrumu dīgšanas laikā, kastīti var apsegt ar plēvi vai uzlikt tai stiklu, taču jāraugās, lai būtu pietiekama ventilācija, jo jaunie dīgsti var izsust. Pēc dīgstu parādīšanās kastītes novieto gaišā, vēsā vietā, lai tie neizstīdzētu.


Labākus rezultātus var iegūt, audzējot atraitnītes telpā, kur pastāvīgā temperatūra visā audzēšanas laikā ir 7-15 grādu pēc Celsija. Zema temperatūra un pietiekams mēslojums nodrošina zemus kompaktus augus ar lieliem, košiem ziediem.


Atraitnītes ir viena no senākajām dārza kultūrām. Senie grieķi un romieši jau pirms 2400 gadu tās pina vainagos un rotāja ar tām galdus īpašos svētkos. Vienas no pirmajām Eiropas klosteru dārzos bija smaržīgās vijolītes un kalnu vijolītes.
Pirmās rakstiskās atsauces par šo puķi fiksētas 1683.gadā Edinburgas botāniskajā dārzā. Divkrāsu vijolīti botāniķi pazina jau 14.gadsimtā, bet tikai pēc diviem gadu simtiem slavenais angļu puķkopis F.Millers sāka kultivēt tās dārzā.
Krievu botāniķis P.S.Pallass 18.gadsimta beigās pētīja Altaja floru un no turienes ieveda Krievijā Altaja vijolīti. Tajā pašā laikā Eiropā parādījās pirmās Amerikas vijolītes.
Beidzot 19.gadsimta sākumā Eiropa iepazina hibrīdo atraitnīti (Viola wittrockiana), kas apvienoja visu labāko no trīskrāsu, Altaja un dzeltenās vijolītes.


ATRAITNĪŠU POSTĪTĀJI


Atraitnītes ir diezgan izturīgas pret dažādām slimībām un kaitēkļiem, taču nepiemērotos augšanas apstākļos to skaistums nebūs ilgs.


Audzējot saulainā vietā un augsnē ar labu aberāciju, lielu problēmu ar atraitnītēm nemēdz būt, bet ja augsne ir pastāvīgi mitra un sablietēta, var sākties sakņu puve.


Viena no izplatītākajām atraitnīšu slimībām ir melnkāja, kas veidojas jau dīgstu stadijā. Tā rodas, ja ir paaugstināts mitrums un temperatūra, kā arī sabiezinātos sējumos. Lai melnkāja neveidots, jāizvairās no sabiezinātiem sējumiem, jāievēro pareizs temperatūras un mitruma režīms.


Tie, kas lieto ķīmiskos augu aizsardzības līdzekļus, var izmantot Previkūru.


Pelēkā puve var attīstīties, ja trūkst gaismas, slāpekļa mēslojuma vai ir paaugstināts gaisa mitrums. Slimos ziediņus un pumpurus pārklāj pelēka apsarme, kas vēlāk pārvēršas puvē. Priekšnosacījumi, kas jāievēro, lai izvairītos no pelēkās puves – nepieciešams sabalansēts mēslojums, jo slimības rodas tikai uz vājiem augiem. Ja stādus audzē siltumnīcā, vajadzīga ventilācija, augus nedrīkst laistīt tieši uz lapām, tie laikus jāizretina.


Īstā miltrasa bojā augu dekorativitāti un saīsina ziedēšanas laiku. Uz auga lapām var novērot baltu vai pelēcīgu apsarmi. Tā parasti rodas, ja dienā laiks ir silts un saulains, bet no rītiem ir liela rasa, vai arī, ja augi ir pārmērīgi mēsloti ar slāpekli.


No kaitēkļiem izplatītākie ir tripši, laputis un baltblusiņas, kas bojā augu dekorativitāti un tos novājina.


ATRAITNĪŠU ŠĶIRŅU IZVĒLE


Atraitnītes ir ļoti daudzveidīgas, tās grupē pēc auga formas, ziedēšanas laika un ziedu daudzuma, zieda izmēra, zieda krāsas, auga ziemcietības. Katram dārzkopim ir savi kritērija, pēc kuriem viņš izvēlas atraitnīšu sēklas vai stādus. Viens uzskata par priekšrocību ziedu daudzumu un izmēru, citam svarīgāka ir zieda krāsa.


Viola wittrockiana - vislielākie ziedi (līdz pat 10cm diametrā), kompaktas, īsi spēcīgi ziedkāti, kas notur lielos ziedus; ziedu sejiņas vērstas uz augšu; raibas un ziemcietīgas; kompaktas un pacietīgas.


Viola cornuta -līdzīga ragainajai vijolītei. Zied no agra pavasara līdz vēlam rudenim. To varētu saukt arī par mini atraitnīti ar milzu ziediem, jo zieda diametrs sasniedz 4-5cm. Brīnišķīga īpatnība ir jaukā smarža.


Viola hybrida - sīkziedu atraitnītes, zieda diametrs sasniedz 3cm, vienam augam var būt līdz 30 ziediņu, krāsu paletē ap 20 dažādu krāsu. Sīkie ziediņi ir izturīgāki pret nelabvēlīgiem laika apstākļiem nekā lielie.


Viola mini - audzēšanai puķu podos, kastēs un piramīdās, ar pavisam sīkiem ziediņiem. Zieda izmērs nedaudz pārsniedz trejkrāsu vijolītes ziediņa lielumu. Nav pārāk liela krāsu izvēle.


Tekstā izmantoti materiāli no žurnāla Dārza Pasaule (9/2004).





Kur un kā sēt sēklas?