Jautājumi un atbildes

Vispazīstamākās un biežāk audzētas tiek trīs veidu selerijas – sakņu, kātu un lapu.

Sakņu selerijas veido lielas, 0.5-1kg smagas, apaļas vai nedaudz saplacinātas formas gaļīgas saknes. To apakšējā daļā veidojas daudz saknīšu. Sliktas agrotehnikas apstākļos vai vecām šķirnēm, kuru sēklaudzēšanas darbs vairs netiek veikts pietiekami rūpīgi, saknes var attīstīties arī seleriju bumbas sānos. Sakņu seleriju lapas ir tumši zaļas, spīdīgas, kāti – riboti, ar dobu vidi. Uzturā var lietot arī lapas un kātus.

Kātu selerijas ļoti populāras ASV un Ķīnā, un arī pie mums tās vairs nav nekāds retums. Saknes tām ir stipri zarotas un uzturā nav izmantojamas. Lapu krāsa atkarībā no šķirnes ir no bāli dzeltens līdz tumši zaļai. Kāti plati, gaļīgi un sulīgi, visbiežāk gaiši vai tumši zaļi.

Lapu selerijas visvairāk izplatītas Rietumeiropā, kā arī tropu un subtropu zemēs. Sakne ir stipri zarota, bet lapu rozete daļēji izvērsta, ar ļoti daudzām smalkām lapiņām, kurām ir dobi kāti. Liela rozete veidojas tāpēc, ka augam ir vairāki augšanas punkti. Pateicoties šai īpatnībai, lapu selerijas pēc nogriešanas ļoti ātri ataug.

Lapu selerija ‘Jemny’

16.gs. Eiropā – sakumā Itālijā, pēc tam arī Francijā, Anglijā un citās valstīs – selerijas sāka izmantot kā pārtikas augu. Krievijā selerijas audzē tikai kopš 18.gs. sākuma.

IZTURĪGAS, BET ĒDELĪGAS

Selerijas ir visai aukstumizturīgas, dīgsti var paciest īslaicīgu temperatūras pazemināšanos līdz -4 grādiem pēc Celsija, bet pieaugušie augi – līdz -7 grādiem pēc Celsija. Seleriju augšanai vēlama mērenas gaisa temperatūras (16-21 grāds pēc Celsija) un optimālā augsnes mitruma (70%) kombinācija. Selerijas tāpēc labāk aug atklātās, pietiekami izgaismotās vietās, nevis kādā dārza nostūrī. Tām vajag arī labu nodrošinājumu ar barības vielām, un sevišķi nepieciešams ir slāpeklis. Selerijas audzē smilšmāla un pat māla augsnēs, bet ar labu drenāžu un augstu trūdvielu saturu. Labas ražas var iegūt arī kūdrainās augsnēs, kurās ir zems gruntsūdens līmenis.

KATRU VĀC CITĀ LAIKĀ

Audzējot šo trīs veidu selerijas, tās var lietot uzturā visu gadu. Ziemā un pavasarī, steidzinot nelielas saknes, iegūst svaigas lapiņas. Lapu selerijas audzē zaļumu iegūšanai no vasaras sākuma līdz vēlam rudenim. Lapiņas ir ar maigāku struktūru un garšu nekā sakņu selerijām. Sakņu selerijām nav ieteicams augšanas laikā plūkt lapas, jo tās nepieciešamas sakņu ražas veidošanai. Kātu selerijas, ja vien tās nav pāraugušas un pārkoksnējušās, ir sulīgas, ar maigi sāļu garšu, lietojamas gan zupās un salātos, gan kā graužams našķis. Tās ēdamas vasarā un rudenī, glabājas neilgi. Sakņu selerijas ir īsts sakņaugs, jāglabā līdzīgi kā bietes vai burkāni – pagrabā, smiltīs. Tās ēdamas visu ziemu.

Selerijas ir divgadīgi čemurziežu dzimtas dārzeņi, kuriem pirmajā gadā izaug uzturā lietojamas saknes un lapas, bet otrajā gadā veidojas ziedneši ar ziediem un ienākas sēklas. Dažkārt, ja augi ilgstoši tiek pakļauti pazeminātas temperatūras iedarbībai (pēc izstādīšanas temperatūra ir zemāka par +10 grādiem pēc Celsija), to dzīves cikls noslēdzas jau vienā gadā.

AUDZĒ NO STĀDA

Selerijām, sevišķi sakņu, ir ļoti garš veģetācijas periods, tāpēc iepriekš izaudzē stādus. Tā kā sēklas dīgst lēni un dēsts jāaudzē ilgi, sēj jau februāra beigās vai marta sākumā.

Sēklas ir ļoti sīkas. Tās satur ēteriskās eļļas, kas aizkavē sēklu dīgšanu, tāpēc dīgstus var sagaidīt tikai pēc 2-3 nedēļām. Lai sēklu dīgšanu paātrinātu, pirms sējas tās var dažas diennaktis mērcēt ūdenī, kuru vairākas reizes dienā maina. Mērcēt drīkst tikai nekodinātas sēklas, tāpēc rūpīgi jāskatās, kas rakstīts uz sēklu paciņas. Dārzkopības literatūrā dažkārt teikts, ka seleriju sēklas dīgtspēju saglabā 1-2 gadus, taču praktiķi ir pārliecinājušies, ka dīgst pat 10 gadus vecas seleriju sēklas, tikai tas notiek lēni un nevienmērīgi. Profesionāliem dārzniekiem domātās sēklas gandrīz vienmēr ir kodinātas. Piegādātājiem var pasūtīt arī iediedzētas sēklas. Pēc mērcēšanas sēklas apžāvē, līdz tās kļūst birstošas.

LĒNO DĪGŠANU UZMANA

Sēj kastītēs, visbiežāk izmanto gatavu kūdras substrātu. Sēklas augsnē neiestrādā, jo selerijas ir viena no retajām kultūrām, kas labāk dīgst gaismā. Kastīti pārklāj ar stiklu vai plēvi, lai saglabātos mitrums. Tā kā sēkliņas ir ļoti sīkas, svarīgi ir visu laiku saglabāt augsni pietiekami mitru un neiekaltēt. Kad dīgstiem izaugušas divas lapiņas, tos piķē kasetēs vai kastītēs 4-5cm attālumā citu no cita. Diedzēt vislabāk 20-25 grādu temperatūrā pēc Celsija, bet pēc sadīgšanas temperatūru pazemina līdz 16 grādiem pēc Celsija. Tā kā seleriju stādi aug vismaz divus mēnešus, dēstu audzēšanas laikā vairākas reizes nepieciešams papildmēslojums. Pirmo papildmēslošanu veic 10-15 dienas pēc piķēšanas, turpmāk – ik pēc 10 dienām. Pārmaiņus lieto komplekso mēslojumu un kalcija nitrātu, 10-15 gramu mēslojuma izšķīdinot 10l ūdens.

Savvaļā selerijas aug pie Vidusjūras, Etiopijā, Ēģiptē, arī Ziemeļkaukāzā, visbiežāk pie ezeriem un upēm sāļās augsnēs. Selerijas ir viena no senākajām kultūrām – tās bija pazīstamas jau Senajā Ēģiptē. Senie grieķi un romieši selerijas augstu vērtēja kā ārstniecības augu un iekļāva to savā uzturā. Romā selerijas audzēja kā dekoratīvo augu, bet savvaļas formas izmantoja rituālos. Savvaļas seleriju audzes vēl līdz mūsdienām ir saglabājušās Nīlas deltā.

STĀDA LABĀ AUGSNĒ

Atklātā laukā selerijas izstāda maija vidū, kad stādi ir 60-80 dienas veci un tiem ir 5-6 īstās lapas. Visbiežāk selerijas stāda vagās, starp rindām atstājot 50-60cm, starp augiem 30-40cm. Sakņu selerijas stāda retāk, lapu – ciešāk. Dēstus stāda tādā pašā dziļumā, kā tie auguši, lai neveicinātu sānsakņu veidošanos.

Lai iegūtu labu seleriju ražu, augus bagātīgi baro. Ja augsne nav trūdvielām bagāta, pamatmēslojumā var dot arī kūtsmēslus, tikai tie jāiestrādā vagas dibenā – izrok grāvīti, tajā iepilda kūtsmēslus, virsū uzber augsni un tikai tad stāda selerijas. Lietojot kūtsmēslus, nevar iztikt arī bez minerālmēsliem. Augsnē jāiestrādā kompleksie minerālmēsli, vismaz 5kg uz 100m2.

KOPJ, LAISTA UN BALINA

Galvenie seleriju kopšanas darbi vasarā – vairakkārt irdināt augsni, ravēt, laistīt un papildmēslot 2-3 reizes. Jālaista regulāri, ieteicams – ar vienādiem intervāliem. Augšanas pēdējā mēnesī selerijas laista bagātīgāk, jo šajā laikā tās aug visstraujāk, tāpēc arī mitruma vajag vairāk.

Rindstarpas drīkst apstrādāt tik ilgi, līdz lapas kļūst sakļāvušās. Sakņu selerijām augsni nepierauš, lai neveicinātu sānsakņu augšanu. Kātu un lapu seleriju agrotehnika maz atšķiras no sakņu seleriju audzēšanas. Kātu selerijām regulāra laistīšana ir sevišķi svarīga, lai kāti būtu sulīgi. Kātu selerijas dažkārt mēdz balināt – kātus aprauš ar augsni vai arī aptin ar tumšu papīru. Modernajām šķirnēm nedara neko, jo tās tāpat ir pietiekami sulīgas un garšīgas. Kātu selerijas ir jutīgākas pret pavasara salnām, bet to veģetācijas periods nav tik garš, tāpēc tās stāda mazliet vēlāk – jūnijā. Lapu selerijas iespējams audzēt arī ar tiešo sēju, bet, ņemot vērā sēklu niecīgos izmērus un ilgo dīgšanas laiku, izdevīgāk tomēr iepriekš izaudzēt stādus.

Sakņu selerija ‘Giant Prague’

RAŽU VAR VĀKT ILGI

Lapu selerijas vāc pakāpeniski visu sezonu pēc vajadzības. Var nogriezt arī visas vienā paņēmienā, atstājot neskartus pumpurus.

Sakņu selerijas novāc pirms stipru salnu sākuma, parasti septembra beigās, nepieļaujot ka apsalst saknes. Glabāšanai novieto tikai veselas saknes. Sīkākās var izmantot ziemā lapu steidzināšanai, tāpēc nedrīkst nogriezt pumpurus no saknes virspuses.

Kātu selerijas rudenī spēj paciest pat -3-5 grādu salu un kādu laiku var atrasties zem sniega. Tās var pierakt arī siltumnīcā un tur glabāt dažus mēnešus.

Tekstā izmantoti materiāli no žurnāla Dārza Pasaule (11/2005)