Septiņi jautājumi par PURAVIEM
Puravs kļūst arvien populārāks. To mēdz dēvēt arī par sīpolu radinieku, tikai purava garša ir maigāka un tam nav tik spēcīgā sīpolu aromāta. Turklāt atšķirībā no citiem dārzeņiem puraviem glabāšanas laikā C vitamīna daudzums nesamazinās, bet gan palielinās līdz pat divām reizēm.
KURA DAĻA ĒDAMA?
Puravi (Allium porrum L.) ir divgadīgi svešapputes augi. Pirmajā gadā tie izveido palielu lapu rozeti ar 20-50cm garu sulīgu, baltu līdz gaiši zaļu neīsto stublāju (to mēdz saukt arī par kātu). Atkarībā no šķirnes un audzēšanas apstākļiem purava stublājs var būt pat līdz 5-7cm diametrā.
Uzturā izmanto šo neīsto stublāju kopā ar sīpolu, kas veidojas auga pamatdaļā no uzbriedušām lapu pamatnēm un kuram nav sauso zvīņlapu. Par labākiem (kvalitatīvākiem un vizuāli pievilcīgākiem) atzīti tādi puravi, kuriem sīpols nav izteikts – nav resnāks par neīsto stublāju.
Lapas puraviem ir platas, plakanas, 40-60cm garas, gaiši zaļā līdz pat tumši pelēkzaļā krāsā. Lapas bieži lieto ēdienu izrotāšanai, jo arī sagrieztas tās nezaudē savu intensīvi zaļo krāsu un dekoratīvo izskatu.
Otrajā gadā (ja puravs ir pārziemojis uz lauka) augam veidojas ziednesis, ziedkopa un sēklas. Ziedkopa ir salīdzinoši liela un dekoratīva, var izmantot floristikā.
Puravu raksturīgo garšu un smaržu rada citu sīpolaugu eļļām radniecīga ēteriskā eļļa. Tā nav kodīga un asa, bet maiga un aromātiska. Tāpēc puravu garša ir vēl maigāka nekā saldajiem sīpoliem. Puravi ir bagāti ar minerālvielām – jodu, fosforu, magniju, varu un kalciju; tajos ir maz kaloriju, bet daudz dažādu vitamīnu: A, B1, B2, B3, B8 un C.
KĀDA AUGSNE PIEMĒROTA?
Puravu audzēšanai labākās ir vidēji smagas, irdenas un auglīgas augsnes. Puraviem patīk saulaina vieta, ēnā tie nejūtas labi – stīdzē un ir bāli. Ļoti svarīgi, lai augsne nebūtu skāba, optimālais pH ir 7,0 – neitrāls. Skābās augsnēs puravi slikti attīstās un veido nekvalitatīvu ražu.
Labākie priekšaugi puraviem ir tādi, kas saņēmuši organisko mēslojumu (gurķi, kāposti, selerijas u.c.). Nav pareizi puravus audzēt pēc sīpoliem. Labi sadalījušos kūtsmēslus (6-10kg/m2) var iestrādāt augsnē reizē ar rudens aršanu. Puravi ātri reaģē uz organisko mēslojumu un minerālmēslojumu, kas veicina to augšanu un attīstību. Lielās zaļās masas dēļ mēslojums tiem nepieciešams vairāk nekā sīpoliem.
Puravi ir vieni no vecākajiem dārzeņiem, to savvaļas formas sastopamas Vidusjūras zemēs. Jau senatnē grieķi, romieši un ēģiptieši puravus lietojuši uzturā un ārstniecībā.
Eiropā – Francijā, Anglijā, Beļģijā, Vācijā u.c. – puravu patēriņš ir liels, tos lieto salātos, uz sviestmaizēm, dažādās mērcēs, zupās.
CIK AGRI SĒT?
Puravu veģetācijas periods ir ļoti garš, tāpēc parasti tos audzē ar dēstu. Sēklas sēj jau februāra beigās, marta sākumā. Dēstus var audzēt gan kastītēs (jāuzmanās, lai nesasētu par biezu), gan kasetēs (kasetēs vieglāk izaudzēt pietiekama resnuma dēstus – 4-5mm; tie pēc izstādīšanas labāk un ātrāk ieaugas uz lauka). Dēstu audzēšana kasetēs nepieciešama agrajām šķirnēm, ja ražu vēlas vākt jau augustā. Kastītēs audzētie dēsti sākumā, pēc izstādīšanas, atpaliek no kasešu dēstiem. Visu vasaru tie neatlaidīgi seko kasešu dēstiem, un rudenī – septembra beigās, oktobrī – jau vairs nav lielas atšķirības, kā dēsti audzēti.
KĀ IZAUDZĒT SPĒCĪGU DĒSTU?
Pēc sēkli izsēšanas tām uzsijā 0,5cm biezu kūdras, bet labāk – perlīta vai vermikulīta kārtiņu. Lai sēklas sadīgtu, gaisma puraviem nav nepieciešama, bet pēc dīgstu parādīšanās vajadzīgs gaiss un gaisma. Sākumā, kamēr sēklas dīgst, temperatūrai jābūt ap 20 grādiem pēc Celsija. Divas nedēļas pēc sadīgšanas temperatūra var būt zemāka – ap 15 grādu pēc Celsija. Pēc tam temperatūru atkal paaugstina – dienā līdz 15-18 grādiem, naktī 10-12 grādiem pēc Celsija.
Tā kā dēstu audzēšanas laiks ir gandrīz divi mēneši, augšanas laikā tiem nepieciešamas arī papildmēslojums – kalcija nitrāts vai kāds šķidrais mēslojums.
Pēdējos gados puravus tāpat kā sīpolus audzē arī ar tiešo sēju. Izvēlas agrās (veģetācijas periods 80-90) dienas šķirnes vai hibrīdus, piemēram, ‘Lancia’. Sēj iespējami agrāk pavasarī – aprīļa sākumā, vidū. Puravi izaug ne tikai izlīdzināti kā ar dēstu audzētie, bet raža un kvalitāte ir ļoti laba.
Puravi
- Divgadīgi svešapputes augi
- Ēdas pirmajā gadā izaugušais stublājs
- Dēstiem sēj februārī, marta sākumā
- Ir agras un vēlas šķirnes
- Reizēm var pārziemināt uz lauka
KAD STĀDĪT LAUKĀ?
Uz lauka puravus stāda no aprīļa beigām līdz pat maija beigām. Dēstus uz lauka vai dārzā izstāda, kad loki ir apmēram 15cm gari un gandrīz zīmuļa resnumā.
Pirms stādīšanas dēstus labi salaista, kastītēs audzētajiem nedaudz saīsina lokus un saknes. Puravus stāda uz līdzena lauka vai 10-15cm dziļās vadziņās.
Dēsta 1-1.5cm dziļāk, nekā tie auguši iepriekš (līdz pirmajai lapu žāklei, uzmanoties, lai to neapbērtu ar augsni). Puravus var stādīt 30-75cm attālās rindās, attālums starp augiem rindā 10-15cm.
KĀ PURAVI KOPJAMI?
Galvenie kopšanas darbi ir regulāra sējumu vai stādījumu rindstarpu irdināšana, ravēšana, augsnes pieraušana, papildmēslošana un laistīšana. Sākot ar vasaras vidu, puraviem vairakkārt pierauš augsni. Apbērtie puravu kakli veidojas resnāki, garāki, baltāki un maigāki.
Pirmo papildmēslojumu (10-15 g/m2) dod augšanas sākumā (apmēram divas nedēļas pēc dēstu izstādīšanas), kad sakņu sistēma ir vēl diezgan vāja un augi barības vielas no dziļākiem slāņiem paņemt nevar. Otro papildmēslojumu dod jūlija sākumā, trešo – jūlija beigās. Veģetācijas periodā puravus laista. Laistīšanu var turpināt arī vasaras otrajā pusē, jo tas paaugstina ražu.
KAD UN KĀ VĀKT?
Tāpat kā sīpolus arī puravus var sākt lietot jau apmēram 1,5-2 mēnešus pēc izstādīšanas. Puravu ražu vāc pakāpeniski līdz vēlam rudenim.
Puravi pacieš temperatūras pazemināšanos līdz -7 grādiem pēc Celsija, bet zem siena segas – līdz pat -15 grādiem pēc Celsija, tāpēc ražu var vākt vēlu – oktobra beigās vai pat novembra sākumā, atkarība no laika apstākļiem.
Puravus vāc sausā laikā ar visām lapām. Vākšana ir apgrūtināta, jo tiem ir spēcīga sakņu sistēma; mazās platībās tos izceļ ar dakšām. Nedrīkst ievainot augus. Kad puravi no augsnes izrauti, attīra zemi, saīsina lapas un saknes. Glabāšanai paredzētajiem puraviem nogriež tikai bojātās un nodzeltējušās lapas, bet saknes neīsina.
Temperatūra glabāšanas telpās nedrīkst pārsniegt 5 grādus pēc Celsija, bet vislabāk -1 grāds pēc Celsija, gaisa mitrums 90-95%. Nepietiekamā mitrumā vai paaugstinātā temperatūrā augu lapas ātri apvīst. Glabāšanai domātos puravus novieto stāvus mitrās smiltīs vai kūdrā (kastēs, uz pagraba grīdas u.c.) citu pie cita rindā, apberot ar 5-10cm biezu smilšu kārtiņu. Noteikti nedrīkst apbērt lapas, jo tās var sākt bojāties.
Puravus var pierakt arī siltumnīcā, kur vēlu rudenī un vēl ziemā ir pietiekami auksts, bet zeme nav tā sasalusi, lai vēlāk puravus nevarētu izrakt.
KATRAI VAJADZĪBAI SAVS PURAVS
Puravus iedala divās grupās: Eiropas un Āzijas. Eiropas puraviem ir diezgan īss stublājs un kompakts vēdekļveida lapu izvietojums, sīva garša, tie labi glabājas. Āzijas puraviem ir 60-70cm augsts un līdz 7cm resns neīstais stublājs, spirālveida izvietotas lapas. Tie ir mazāk izvēlīgi un izturīgāki pret sausumu.
Vasaras un rudens jeb agrās puravu šķirnes
Veģetācijas periods (no uzdīgšanas līdz ražai) ir 80-120 dienas. Šie puravi atbilst Āzijas puravu raksturojumam – izteikti garš un resns stublājs gaiši zaļā krāsā, gara stublāja baltā daļa. Lapojums stāvs, gaiši zaļš, zaļš. Raža vācama jau vasaras beigās, bet ilgi to glabāt nevar.
Vēla rudens un agras ziemas šķirnes
Pilnīgi izaug 130-180 dienās. No agrajām šķirnēm tās atšķiras ar daudz tumšāku, pat pelēkzaļu lapu krāsu. Puravu kāti ir īsāki un druknāki, ar īsāku balto daļu. Lapojums izkārtots vēdeklī, kas raksturīgs Eiropas puraviem. Šos puravus var novākt vēlu rudenī, piemērotos apstākļos tie ilgi glabājas. Vēlo šķirņu puravi nebaidās no salnām, sniegainās ziemās šīs puravu šķirnes labi pārziemo uz lauka (kāts atrodas zem sniega). Pēdējos gados, kad ziemā laika apstākļi bijuši ļoti mainīgi, puravus pārziemināt uz lauka izdevies slikti.
Tekstā izmantoti materiāli no žurnāla Dārza Pasaule (11/2004)