Jautājumi un atbildes

Šīs agri ziedošās ziemcietes – ziemziedes, sniega rozes (Helleborus ģints) – pieder gundegu (Ranunculaceae) dzimtai. Vairāk nekā desmit šīs ģints sugu savvaļā sastopamas Eiropā, Kaukāzā, Turcijā, kā arī Ķīnā. Tās aug galvenokārt kalnu rajonos. Atkarībā no sugas lapas ziemziedēm var būt gan ziemzaļas, gan vasarzaļas. Arī to forma ir atšķirīga. Tieši lapas ir tās, pēc kurām nosaka, kurai sugai šī sniega roze pieder. Neparasti ir sniega rožu ziedi. Īstās ziedlapas pārveidotas par nektārlapām, kauslapu nav, bet kā ziedu uztver piecas augšlapas, kuras ilgi nenobirst un pamazām izbalē vai paliek zaļganas.

Katra citāda, visas – skaistas
Ir divas ziemziežu sugu grupas – sugas, kam lapas sakārtotas pie zemes rozetē un ziedneši neaplapoti vai mazlapoti, un ziemziedes, kas veido aplapotus, daļēji pārkoksnētus stumbrus. Pirmās grupas sugām ziedvasu augstums savvaļā nepārsniedz 45cm, piemērotos apstākļos tie ir ilgmūžīgi augi. Otrās grupas pārstāvēm stumbra augstums dažām sugām var sasniegt pat 120cm, un to mūža ilgums parasti nepārsniedz 4-5 gadus. Otrās grupas ziemziedes Latvijas apstākļiem līdz šim izrādījušās mazāk piemērotas, tomēr dažas no tām, piemēram, smirdošo ziemziedi (Helleborus foetidus), ziemā piesedzot, ir izdevies izaudzēt līdz ziedēšanai. Tomēr pat LU Botāniskā dārza kolekcijā tās nav izturējušas ilgāk par 2-3 gadiem. Protams, tam nevajadzētu atturēt entuziastus kolekcionārus no tālākiem mēģinājumiem pieradināt dārzam jaunas, no ārzemēm ievestas ziemziežu sugas un šķirnes.

Populārākā no ziemziedēm helleborus niger – sniega roze – ievērību izpelnījusies ar neparasto ziedēšanas laiku un reliģiskajiem priekšstatiem par Kristus dzimšanu. Par to liecina sniega rozes nosaukums vācu un angļu valodā – to dēvē par Kristus vai Ziemassvētku rozi. Dažādu leģendu pamatā ir auga spēja Viduseiropas un Rietumeiropas klimatā uzziedēt ziemas saulgriežos. Šoziem to varējām vērot arī Latvijas dārzos – neparasti maigā ziema agram pavasarim paredzētos ziedus izplaucēja jau Ziemassvētkos.

Sniega roze Latvijā
Ziemziedes jau ilgus gadus audzē arī Latvijā, un tās (vairākas pirmās grupas sugas) lieliski piemērojušās šejienes apstākļiem. Vispazīstamākā ir melnā ziemziede jeb sniega roze Helleborus niger. Šis augs dabā sastopams kalnu mežos Kaļķalpu dienvidu daļā, Apenīnos un Balkānu pussalas ziemeļu daļā. Dārzos tiek audzētas kopš seniem laikiem. Kaut gan ne šī, ne arī citas ziemziedes, audzētas piemērotā vidē, neprasa lielu kopšanu, tomēr tās ieteicams audzēt galvenokārt individuālā dārzā vai apstādījumos, kur tās var regulāri uzraudzīt.

Biezas lapas, glezni ziedi
Sniega roze ir pudurveida ziemciete ar īsu, sazarotu sakneni, ko bagātīgi apņem brūnas un melnbrūnas saknes (no tām arī sniega rozes zinātniskais nosaukums). Lapas ziemzaļas, biezas un ādainas, ar gariem kātiem, plaukstveidīgas, dalītas, tumši zaļas. Tās sakārtotas pie zemes rozetē, kas ik gadu pēc ziedēšanas no jauna veidojas sakneņu zaru galos. Lapojuma augstums 15-20cm. Ziedi lieli, var būt līdz 12cm plati (H.niger ssp. Macranthus), balti, dažkārt ārpusē iesārti, lēzeni kausveida vai zvanveida. Izvietoti 1- bezlapu, 20-25cm augstu, apaļīgu ziednešu galā. Apziedņa daļas nenobirst, bet saglabājas līdz sēklu nogatavošanās laikam, pamazām mainot krāsu uz pelēki zaļganu. Parasti zied no marta pēdējās dekādes līdz aprīļa beigām, apmēram 40 dienas, taču siltās ziemās var parādīties arī agrāk. Dārzos audzē arī ziemziedes formu H.niger ‘Praecox’, kas uzzied jau rudens beigās vai ziemas sākumā.

Izcili grieztie ziedi! Sniega rozes ir audzējamas arī griezto ziedu iegūšanai. Lai zied vāzē saglabātos ilgāk, ziedkātus pie pamata izgriež bet sānos ieplēš ar adatu. Pēc tam tos uz dažām stundām ieliek ūdenī. Šādi sagatavoti ziedi var saglabāties pat 12 dienas. Dažas ziemziežu formas var stādīt siltumnīcā ziedu steidzināšanai. Ja ārā auksts, sniega rozes ziedus pie telpas pieradina – vispirms kādu laiku patur vēsā telpā un atdzirda. Sala laikā ziedus griezt nevajag, jo, ienesti siltumā, tie paliks neglīti brūni.

Labākā vieta dzīvei
Sniega roze vislabāk aug siltā, no vēja aizsargātā vietā pusēnā vai vieglā ēnā. Augsne vēlama caurlaidīga, trūdvielām bagāta, neitrāla līdz kaļķaina, smilšmāla vai mālsmilts. Pavasarī, intensīvas augšanas laikā, puķēm vajag daudz ūdens, taču tās necieš stāvošu slapjumu. Vasaras vidū augs labi pacieš īslaicīgu sausumu. Tas pat labvēlīgi ietekmē nākamā gada ziedpumpuru veidošanos un neļauj attīstīties sēnīšu slimībām. Piemērotos apstākļos sniega roze ir ilgmūžīga, ilgi dekoratīva ziemciete. Tā lēnām sacero un zied aizvien bagātīgāk.

Piemēroti biedri augšanai
Ziemziedes labi jūtas, stādītas zem vai starp kokiem, ja vien nav pārāk spēcīga sakņu konkurence 9piemēram, zem augļu kokiem). Arī kaimiņaugi jāizvēlas tādi, kas ar savu audzelību nenomāc sniega rozi. Labi partneri var būt agri pavasarī ziedošas sīpolpuķes – ziemas erante (Eranthis hyemalis), dažādas sniedzītes, piemēram, Chionodoca gigantea, Chionodoxa luciliae, zilās vizbulītes Hepatica nobilis dažādas formas, agri pavasarī ziedošās parastās prīmulas Primula vulgaris formas, ne pārāk spēcīgi augošas papardes u.c. Ja visu šo augu grupu kizila (Cornus mas) vai zalktenes (Daphe mezereum) pavēnī, tad grūti iedomāties jaukāku agra pavasara skatu! Sniega rozes vislabāk stādīt pa vienai vai nelielos puduros, atstājot starp augiem 30-40cm. Augu nav ieteicams bieži pārstādīt, traucēt ar augsnes rakšanu vai rušināšanu, jo sniega roze ir jutīga pret sakņu bojājumiem.

Sējamas un dalāmas
Ja sniega rozes augšanas apstākļi atbilst auga prasībām un tai apkārt nav daudz kaimiņu, puķe bieži izsējas pati. Šos sējeņus var izņemt un pārstādīt, kad tiem izveidojas īstās lapas. Labi kopti, sējeņi uzzied 3-4 gados. Sniega rozes auglis ir someņu kopauglis. Kad atveras, sēklas ātri izbirst. Tāpēc, ja sniega rozi vēlas sēt, augļus novāc laikus un novieto tā, lai sēklas nevarētu izsprāgt uz visām pusēm. Taču dīgšana bieži aizkavējas vēl par gadu. Sniega rozi var pavairot arī dalot. Tā pavairo dažādas formas un šķirnes, jo no sēklām var izaugt no mātesauga atšķirīgi īpatņi. Vislabāk pārstādīt vasarā, kad pilnīgi attīstījušās jaunās lapas – jūlija beigās, augusta sākumā. Jācenšas iespējami mazāk bojāt saknes. Bojātās vietas ieteicams apputināt ar kokogles pulveri. Ja augsnē ir pietiekami daudz mitruma, hibrīdi var augt arī saulainā vietā.

Skaistules tumšā krāsā
Ziemziežu kolekcijā interesantas ar ļoti tumšiem ziediem var būt Abhāzijas ziemziedes. (Helleborus orientalis ssp. Abshasicus). Tām lapojums ir 20-30cm augsts, ziedneši sasniedz 30cm. Gan pamatsuga, gan šī pasuga ar tumšajiem ziediem, kā arī atsevišķas formas ir ilgmūžīgas un ilgi saglabā glīto izskatu. Gan dārzos, gan ziedu griešanai audzē arī Austrumu ziemziedi (Helleborus orientalis) un tās hibrīdus. Šie pudurveida augi ir ar ziemzaļām, staraini dalītām lapām un ziediem, kas izveidoti uz mazaplapotiem ziednešiem. Krāsa – no zaļganbaltas līdz tumšai purpura. Austrumu ziemziede sāk ziedēt nedaudz agrāk par sniega rozi un zied ilgāk – apmēram līdz maija pirmajai dekādei. Prasībasattiecībā uz augšanas apstākļiem un kopšanu šim augam ir līdzīgas kā sniega rozei, taču tā ir izturīgāka un vieglāk audzējama. Skaista ir vēl viena ziemziešu suga – purpura ziemziede (Helleborus purpurascens). Arī tā ir pie zemes rozeti veidojošs, ilgmūžīgs pudurveida augs, ilgi saglabā dekorativitāti. Lapojuma augstums 30-40cm, ziednešu augstums 40cm. Lapas gandrīz plaukstveida. Ziedi lieli, pelēcīgā purpurkrāsā līdz purpurvioleti. Zied no aprīļa sākuma līdz maija pirmajai pusei, apmēram 40 dienas. Audzēšanas apstākļi tādi paši kā Austrumu ziemziedei.

Uzmanību! Visas ziemziedes satur indīgus glikozīdus un helleboreīnu. Jau antīkajā pasaulē šo augu izmantoja, lai sagatavotu gan indes, gan zāles.

Slimo ar melnējumu!
Sēnīšu ierosinātās slimības, īpaši ziemziežu melnējums, sevišķi postīgas ir mitrās augsnēs. Šīs slimības attīstību veicina arī mitrs un silts laiks vasarā. Pavasarī uz slimu augu pārziemojušām lapām un ziedkātiem redzams melnējums. Vēlāk uz lapām abās pusēs parādās 1-3cm lieli norobežoti, melngani plankumi, kas vēlāk saplūst. Kāti bojājumu vietās ieraujas un nolūst, ziedpumpuri un lapas savīst. Slimību apkaro, iespējami ātrāk novācot bojātās lapas vai to daļas. Augus ik pēc divām nedēļām vairakkārt rūpīgi apsmidzina ar vara preperātiem vai citiem fungicīdiem.

Raksts tapis sadarbībā ar žurnālu Dārzā 2007 februāris