Jautājumi un atbildes

Puķzirņu ziedi līdzinās mazām buru laiviņām. Kā vēsta senas leģendas, puķzirnis esot atpeldējis no Indijas. Arī botānikā šā zieda piecu vainaglapu apzīmēšanai lietota jūras simbolika – pašu lielāko, vertikālo sauc par karogu, divas malējās, horizontālās – par burām, bet pārējās divas, kopā saaugušas, veido laiviņu, kurā paslēpti zieda vairošanās orgāni.

Garajos ziednešos graciozi izkārtotie ziedi brīnišķīgi izskatās gan dārzā, gan ziedu pušķos, gan tāpat salikti vāzē. Krās bagātība un saskanīgās toņu nianses ļauj veidot visdažādākās kombinācijas un noskaņas, un tie labi iederas arī kompozīcijās ar citiem ziediem.

JA KOPJ UN GRIEŽ, TAD ZIED

Puķzirņi aug strauji, veidojot spēcīgus vijumus un sulīgi zaļu lapojumu. Tie, greznoti ar ziedu ķekariem, dārzā labi kalpo gan nožogošanai un piesegšanai, gan atsevišķiem akcentiem vertikālai apzaļumošanai. Piemērotos apstākļos puķzirņi cītīgi ziedēs līdz pašam rudenim, un, jo vairāk ziedu tiks nogriezts, jo ar lielāku sparu tiks raisīti arvien jauni un jauni.

labos apstākļos viens puķzirņu krūms savā mūžā spēj saražot no 80-120 ziedu ķekaru. Siltumnīcās ziedus var audzēt vai visu gadu. Savulaik (pirms 50-60 gadiem) šim nolūkam izveidotas pat atsevišķas grupas ar ziemā un pavasarī ziedošiem (zied īsās dienas apstākļos), kā arī karstumizturīgiem puķzirņiem.

LIELZIEDU SKAISTUĻI NAV KAPRĪZI

Lielākie un krokotākie ziedi un izcili veidotas ziedkopas ir jaunākajām Spencer grupas šķirnēm. Tām ir arī visplašākā toņu gamma un krāsojuma viedu dažādība. Šīs grupas puķzirņi labi padodas arī mūsu salīdzinoši vēsajā klimatā.

Daudzi maldīgi uzskata, ka modīgie lielziedu puķzirņi ir kaprīzi un audzējami tikai siltumnīcās. Tas tāpēc, ka, audzējot tos griezto ziedu ieguvei, precīzi jāievēro visi pareizas audzēšanas noteikumi. Taču audzēšanas ziņā jaunās šķirnes īpaši neatšķiras no senākajām.

Izvēlies sēklu rūpīgi! Izaudzēto ziedu lielums atkarīgs ne vien no audzētāja čakluma, bet arī no iegādātajām sēklām. Ne vienmēr krāšņās sēklu paciņas vai lepns firmas nosaukums ir garantika solītajiem milzu ziediem un šķirnes tīrībai. Tirdzniecībā parasti ir liels apjomos audzētas sēklas, kur izlase ir pavirša vai pat netiek veikta. Kvalitatīvākas sēklas arī maksā dārgāk, jo to audzēšanā ieguldīts vairāk darba. Pieredze rāda, ka puķzirņu šķirnes kļūst jo izturīgākas un labāk zied, jo vairāk gadu sēklas tām tiek ataudzētas vietējā klimatā.

PATĪK SAULE, PIECIEŠ PUSĒNU

Dārzā puķzirņi vislabāk jutīsies atklātā, saulainā vietā, kur no augiem ātri nožūst lietus un rasa. Tie labi ziedēs arī pusēnā un rīta vai vakara saules apspīdēti. Ja gaismas pietrūks, kā arī vēsā un mitrā laikā puķzirņiem vairāk augs dzinumi, bet ziedu būs maz. Sevišķi sliktos laika apstākļos gadās, ka ziedu pumpuri nespēj attīstīties un nobirst. Tomēr, iestājoties labam un siltam laikam, puķzirņi drīz vien atkal ir vienos ziedos. Šie augi ilgstošāk un bagātīgāk ziedēs, ja regulāri tiks apgriezti vecie ziedi.

SAKNĒM ĻAUJ ATTĪSTĪTIES

Puķzirņiem vajag diezgan auglīgu un kaļķainu augsni. Tai jābūt arī irdenai un caurlaidīgai, lai saknēm būtu mērens mitruma režīms un spētu darboties uz tām dzīvojošās gumiņbaktērijas. Smagu māla augsni labi uzirdina, tajā iestrādā daudz kūdras vai trūdvielu, bet smilšainās vietās nāksies rūpēties par augsnes auglību un vairāk laistīt.

Bieži vien puķzirņi labi neaug tāpēc, ka augsne nav sagatavota pietiekami dziļi. Lai vienā vasarā spētu izaugt kupls, bagātīgi ziedošs, divus metrus augsts krūms, šiem augiem nepieciešams ar saknēm uzņemt krietnu daudzumu barības vielu un ūdens. Puķzirņu saknes varētu sniegties pat līdz 1.5m dziļi, tomēr pietiks, ja augsni sagatavos vismaz divu lāpstu dziļumā. Pareizāk būtu dobi sagatavot jau rudenī.

SLĀPEKLI NORMĒ

Piemērotos augšanas apstākļos un pareizi kopti, šie augi ir veselīgi un slimo maz, tāpēc vienā vietā puķzirņus var audzēt arī vairākus gadus pēc kārtas. Tomēr atkarībā no augsnes auglības un sastāva katru gadu no jauna būtu jāiestrādā:
• Kūdra, labi sadalījušies kūtsmēsli vai komposts;
• Krīts, dolomītmilti vai koka pelni;
• Lēnas iedarbības kompleksais pilnmēslojums.

Ja augsne ir pietiekami labi sagatavota, papildmēslošana nav vajadzīga. Tomēr dažkārt var gadīties (ja redzami kādi trūkumi, sliktāk zied), ka ziedēšanas laikā puķzirņi jāpiebaro ar šķīstošo pilnmēslojumu. Jāuzmanās, lai puķzirņus nepārmēslotu ar slāpekli, jo to augiem piegādā arī uz saknēm esošās gumiņbaktērijas. Ja slāpekļa būs par daudz, augs tikai sulīga zaļā masa, bet ziedu būs ļoti maz.

STĀDUS RŪDA, STĀDA RETI

Plānojot stādīšanas shēmu, jārēķinās, ka katrs stāds veidos kuplu krūmu. Pārāk blīvos stādījumos augi cits citu nomāc, līdz ar to maz zarojas un zied. Sliktākos laika apstākļos pārāk biezi stādītos augos ātrāk ieviešas arī slimības. Dēstu no dēsta vajadzētu stādīt vismaz 20-25cm attālumā vai vēl retāk.

Tāds pats attālums jāievēro, arī sējot tieši dobē. Taču šādā gadījumā ir risks, ka kāda sēkla var neuzdīgt – slapjā, aukstā augsnē sapūst vai karstā un sausā laikā dīgst ļoti ilgi, un tad dīgsti sargājami no iekalšanas. Tāpēc ieteicams puķzirņiem audzēt dēstus. Sēklas var iesēt atsevišķos podiņos (nebūs jāpārpiķē). Siltums vajadzīgs tikai dīgšanas laikā. Vēlāk podiņus no siltuma var pārvietot arvien vēsākā, bet gaišā vietā.

Jo vairāk dēsti tiks radināti pie vēsuma, jo veselīgāki un izturīgāki tie būs. Norūdīti dēsti labi pārcieš arī pavasara salnas.

Dēstiem puķzirņus sēj 4-6 nedēļas pirms stādīšanas ārā. Laukā tos stāda aprīļa beigās maija sākumā. Tie, kas sēti dobēs, uzziedēs daudz vēlāk.

SĒKLAS DĪGS, JA PAREIZI DIEDZĒ

Labi sadīgs tikai pilnvērtīgas un svaigas sēklas, kuras sētas no slimībām tīrā un mēreni mitrā substrātā 18-20 grādu temperatūrā (pēc Celsija). Sēšanai un dēstu audzēšanai ietiecams gatavot caurlaidīgu maisījumu no kūdras, grants un auglīgas augsnes, taču tikpat labi var izmantot tikai dēstu kūdru vai cita sastāva augsni.

Lai arī puķzirņu sēklām ir visai izturīgi apvalki, tomēr asniņu pamatne ir tā bīstamā vieta, kur var sākties puves un iedegas izraisošo sēnīšu uzbrukums. Sevišķi jutīgas ir laškrāsas un oranžo ziedu šķirnes, jo tām vēl ir tā saucamie mīkstie sēklu apvalki, kas, sēklām briestot, mēdz ieplaisāt. Lai neuzdīgušie zirņi nesagādātu vilšanos, sēklas būtu jākodina, piemēram, 20-30 minūtes pamērcējot stiprā kālija permanganāta šķīdumā.

Puķzirņu sēklas pirms sējas var vēl papildus apstrādāt.
• Grūti briestošām sēklām ieskrambā apvalkus (skarificē).
• Sēklas uzbriedina, 10-12 stundas mērcējot remdenā ūdenī.
• Uzbriedinātās sēklas knitina (sadiedzē), lai zinātu, cik sēklu sadīgs un cik stādu varēs izaudzēt.

Protams, bez šādas noņemšanās ar sēklām var arī iztikt, taču šie pasākumi nodrošina raitāku un vienlaicīgu sadīgšanu lielākam sēklu daudzumam.

ĪSIE UN VIDĒJI ARĪ LABI

Lai gan visā puķzirņu vēsturē aizvien dominējuši augstie puķzirņi, 1.8-2.2m, arī zemāka auguma un pundurpuķzirņi ir pieprasīti. Zemāka auguma puķzirņus var stādīt vietās, kur neiederas vai nav iespējams audzēt augstos – terasēs, balkonos, lodžijās. Tiem nav nepieciešami lieli balsti, audzētājam mazāk jārūpējas par to stiprināšanu un kopšanu. Arī sakņu sistēma tiem nav tik dziļa un iela, tāpēc tos itin labi var audzēt ne vien seklākā augsnes slānī, bet arī konteineros. Daudzām vidēji augstajām šķirnēm ir gana kvalitatīvas ziedkopas, lai tās varētu izmantot ziedu audzēšanai zemās stikla vai plēves siltumnīcās. Pēdējā laikā ļoti populāri kļuvuši arī pundurzirņi, jo tie itin labi aug un iederas tik ļoti iecienītajos nokareno puķu stādījumos – iekārtos grozos, puķu somās un palodžu kastēs.

IEVĒRO! Tieši puķzirņu ziedu ārējās elegances apvienojumā ar izsmalcināto, atturīgi netveramo smaržu slēpjas to burvība. Mūsdienu puķzirni nav zaudējuši nevienu no svarīgākajām smaržu noteicošajām vielām (tātad arī to veidošanās gēnus) – tās tikai ir mazākā koncentrācijā. Viens no selekcijas svarīgākajiem uzdevumiem tagad ir atjaunot to daudzumu sākotnējā līmenī.
Smaržas stipruma atšķirība nav tik izteikta starp vecākām un jaunākām šķirnēm, cik saistībā ar ziedu krāsu. Parasti slinkāk smaržo oranžie un lašsārtie, kā arī ļoti tumšo krāsu puķzirņi, bet vissmaržīgākie ziedi ir gaišajām šķirnēm, it īpaši pikote, gaiši zilajām un violetajām.
Lai smarža atkal kļūtu spēcīgāka, mūsdienu lielziedu šķirnes krusto ar senākajām, tā sauktajām Grandiflorām, kur ziediem vēl nav krokojuma, bet visvairāk saglabājies savvaļnieku spēcīgais aromāts. Panākumi ir, taču ziedi atkal kļūst mazāki un zaudē skaisto krokojumu.

Pirmās zema auguma formas bija pazīstamas jau 1893.gadā Kalifornijā, un ap gadsimtu miju bija zināmas jau vairākas tā sauktās Cupido grupas punduršķirnes. Vēlāk tika radītas Little Sweetheart, Patio un Bijou zemo puķzirņu grupas, kas ar tādiem vai citiem nosaukumiem tiek piedāvātas arī mūsdienās.

Krustojot pundurformas ar augstajiem puķzirņiem, tika iegūti dažādi vidēja auguma puķzirņi. Kopš pagājušā gadsimta vidus pazīstami 80-120cm augsti dažādu krāsu puķzirņi, kurus, arvien uzlabojot, radītas tādas sērijas kā Jet Set, Knee-Hi un Continental. Nesen ieviestais Minuet ir 90cm augsts punktoti svītroto ziedu puķzirņu maisījums.

Pie vidēji augstajiem pieskaitāmi arī t.s. akācijlapu puķzirņi ar sevišķi dekoratīvu lapojumu, jo vīšu vietā lapu galos tiem aug papildu lapu pušķīši. ‘Explorer’ un ‘Snoopea’ maisījumos ir 50-60cm augsti dažādu krāsu puķzirņi, kurus var izmantot arī klājeniskiem stādījumiem, bet pēdējo gadu jaunumam – 120cm augstajai ’New Century’ sērijai – izveidotas vairāk nekā 10 dažādu krāsu šķirnes ar lieliem, krokotiem ziediem un gariem ziednešiem.

Tekstā izmantoti materiāli no žurnāla Dārzā (02/2006)